Neatkarīgā Rīta Avīze, Ceturtdiena, 1.aprīlis (2010), plkst.08:40 | Ilze Zonne

"Es strādāju medicīnā daudzus gadus un jau no pašiem ārstes karjeras sākumiem ievēroju, ka dvēseles un miesas sāpes savstarpēji ir cieši saistītas," stāsta Māra Bērziņa, medicīnas centra Aparmita neiroloģe un psihoterapeite.

"Piemēram, cilvēkam kaķis saskrāpē roku. Ja cilvēks ir sliktā noskaņojumā, neizgulējies, neatpūties, viņš var teikt – cik šausmīgi, es šo zvēru vairs nelaidīšu istabā! Ja turpretī noskaņojums ir labs, tad viņš spēj uz situāciju paskatīties konstruktīvi un saprast: kaķim no dabas ir zināma agresivitātes deva, kas jāiztērē; kaķis nav izspēlējies un varbūt tāpēc arī ieskrāpēja. Cilvēks spēj atgadījumu neuztvert tik traģiski, un tālāk jau ieslēdzas ķermeņa iekšējās sekrēcijas dziedzeri, vielmaiņa attiecīgi pārkārtojas, lai skrāpējumu ātrāk sadziedētu.".

– Vai to var attiecināt arī uz nopietnākām problēmām, kas rodas dzīvē?

– Jā. No mūsu garīgā, psihiskā stāvokļa ir daudz atkarīgs pat ļoti traģiskā situācijā. Viens cilvēks, zaudējis darbu, nolaiž rokas, cits kaut kā saņemas un atrod izeju, pat izgudro jaunu biznesu. Viņš ne tikai neatlaidīgi sūta darba devējiem savu CV, bet apstaigā darbavietas un piedāvā savus pakalpojumus. Man ir bijuši tādi klienti psihoterapijā – cilvēki šķietami bezcerīgā situācijā, bez īpašas izglītības un pieredzes, kas tomēr atraduši darbu.

– Redzam arī citu situāciju – kad cilvēks, nonācis grūtā situācijā, sāk haotiski rīkoties un nevar ne mirkli apstāties, padomāt...

– Psihologi to sauc par paaugstinātu trauksmes līmeni jeb trauksmes sindromu. Tas ir raksturīgs Rietumu civilizācijai kopumā. Un tad vienmēr jājautā: kādēļ ir šī iekšējā trauksme? Atbildēt nav tik vienkārši, jo trauksmes cēloņi kādreiz ir meklējami ļoti, ļoti senā pagātnē, varbūt cilvēka dzīves pašos aizsākumos. Ja, piemēram, bērns nāk pasaulē sarežģītās dzemdībās vai ļoti mazā vecumā nokļūst slimnīcā, tā jau ir psihotrauma, kas smadzeņu šūnās – neironos – rada kaut kādas atmiņas. Ja cilvēks ir ļoti maziņš, viņš nevar to izteikt vārdos un nekad mūžā to nevarēs, bet neironos atmiņā tas nogulsnējas ļoti dziļi. Bērns vairāk reaģē ar emocijām – tur ir bezpalīdzība, sāpes, pamestības un vientulības izjūta, un visbiežāk šī informācija paliek nervu sistēmas vissenākajā daļā – limbiskajā sistēmā, kas, starp citu, ir attīstīta arī visiem siltasiņu dzīvniekiem. Ar limbisko sistēmu mēs bieži vien neesam kontaktā. Kad dzīvē atkal notiek traumatiski notikumi, tad arī ir šis paaugstinātais trauksmes līmenis. Cilvēki reizēm saka: nu kāpēc jāiet psihoterapijā, kāpēc jāstrādā ar pagātnes notikumiem? Tas vajadzīgs, lai veidotos saite starp apzināto un neapzināto cilvēka psihes daļu, lai mēs apzinātos šīs savas emocijas, piemēram, bēdas, izmisumu, bailes. Trauksmes pamatā bieži vien ir bailes.

– Cilvēkam reizēm grūti atzīt, piemēram, ka viņš baidās – palikt bez pajumtes un iztikas līdzekļiem, nomirt badā. Viņš pats sevi apsauc, ka tā nedrīkst domāt, tomēr turpina baidīties.

– Tieši tā, sevis apsaukšana paņem ļoti daudz enerģijas, ko patiesībā varētu virzīt pa konstruktīvāku ceļu. Es pacientam vaicāju skaidri un gaiši: no kā tu baidies? Un ja viņš saprot un atzīst, ka baidās nomirt, baidās no sāpēm vai no kā cita, tad mēs ar šīm bailēm varam strādāt.

– Kādas metodes izmantojat darbā ar pacientiem?

– Vispirms, protams, parunājamies par cilvēka dzīves pieredzi, veidojam kontaktu. Psihoterapija, tāpat kā jebkura ārstēšana, ir sadarbība. Es vienmēr saku: tā būs nevis izklaide, bet darbs. Reizēm tas ir viegls un patīkams un mēs pat smejamies, reizēm cilvēki arī raud, un tas ir ļoti labi. Pa šo ceļu terapeita pavadībā katrs iet tā, kā var – cits lēni, cits ātri, un labi ir gan tā, gan tā. Tagad arī Latvijā pieejama EMDR metode, kas ļoti labi palīdz izstrādāt traumatiskas situācijas un pārdzīvojumus, kuri perspektīvā var izraisīt depresīvas reakcijas, ļoti lielu trauksmi vai abus šos stāvokļus paralēli. 20. gadsimta 80. gados amerikāņu psihoterapeite Frensīne Šapiro gluži nejauši atklāja, ka var panākt labu nomierinošu efektu, ja cilvēks ritmiski kustina acu ābolus no vienas puses uz otru. Pamazām laika gaitā tika izveidota metode, kura saucas desensibilizācija (jūtīguma mazināšana) un traumu pārstrāde, izmantojot acu kustības (Eye Movement Desensitization and Reprocessing). Vēlāk to papildināja arī citi paņēmieni, piemēram, ritmiski pieskārieni dažādām ķermeņa daļām. Tā ir efektīva gan pieaugušiem, gan bērniem. Latvijā šo metodi jau izmanto četrpadsmit speciālistu – psihologi, psihoterapeiti un ārsti. Mūs mācīja Berlīnes Traumu terapijas institūta vadītājs Olivers Šube, kurš pats ir veicis tūkstošiem šādu seansu. Mācību procesā pieredzējām, ka darbs ar senām bēdīgām situācijām, kas pašiem šķita izstrādātas, radīja ļoti spēcīgas ķermeņa reakcijas. Informācija par to, ko esam pārdzīvojuši, sākot no ieņemšanas brīža līdz šai dienai, paliek galvas smadzenēs un pie noteiktām ķermeņa kustībām vai pieskārieniem aktualizējas, rodas saite ar kādu ķermeņa daļu un rūpīgi noglabātās emocijas, kas var būt ļoti senas, uznirst, parādās no jauna.

– Bet ja emocijas nav ļoti senas un tās izraisa kāda negaidīta nelaime, kas gadījusies nupat?

– Ir, protams, situācijas, kuras pašas par sevi var radīt paaugstinātu trauksmes līmeni, izmisumu un bēdas – negaidīta tuvinieka zaudēšana, pēkšņa atlaišana no darba u.c. Mums ir dusmas vai arī mēs esam šokā, dažreiz pilnīgi nekontaktējami. Pamazām mēs izejam visas sērošanas un bēdu fāzes, bet pat tad, kad ar prātu esam notikušo pieņēmuši, tomēr ir labi doties pie psihologa vai psihoterapeita, kaut arī uz īsu laiku, šos sāpīgos pārdzīvojumus izstrādāt. Arī te ļoti labi palīdz EMDR metode.

– Tā kā esat neiroloģe, pie jums acīmredzot nāk pacienti ar sūdzībām par sāpēm mugurā, galvā un tamlīdzīgi. Bieži dzird par gadījumiem, kad sāp sirds apvidū, vēderā vai mazajā iegurnī, bet attiecīgie speciālisti nekādas slimības nekonstatē. Ko cilvēki no jums vairāk gaida – tabletes, procedūras, psihoterapiju?

– Ir ļoti dažādi. Bieži gadās, ka cilvēks atnāk un sūdzas, piemēram, par galvassāpēm vai muguras sāpēm un mēs klasiski izmeklējam; kāds atnes gatavus izmeklējumu rezultātus. Piemēram, rentgena attēlā redzamas kaut kādas izmaiņas, bet tādas ir praktiski mums visiem. Ja neatrodu neko īpašu, tad parasti saruna tīri automātiski virzās uz to, kā cilvēkam klājas, kas bēdīgs dzīvē noticis un kā mēs ar to kopīgi varam strādāt. Es izskaidroju, ka ir dažādi ceļi. Var lietot zāles, un dažreiz tas jādara, lai ķermeņa pamatvajadzības būtu apmierinātas, piemēram, ja trauksme vai depresija ir tik liela, ka cilvēks nevar gulēt, nespēj neko ieēst un normāli funkcionēt. Daļa pacientu atsakās lietot zāles un grib tikt galā saviem spēkiem. Tad mēs vienojamies, ka strādāsim ar kādu no psihoterapijas veidiem. Ir cilvēki, kuri labprāt apvieno gan zāles, gan psihoterapiju. Bet netrūkst arī tādu, kuri uzskata, ka psihoterapija ir domāta tikai garīgi slimajiem. Un tad es vienmēr atbildu, ka psihoterapija ir domāta psihiski veseliem cilvēkiem, bet psihiski slimos ārstē psihiatrs – pamatā ar zālēm, lai gan bieži arī viņiem, ja vien nav akūts stāvoklis, labi noder atbalstoša terapija, un te var izmantot arī EMDR metodi. Psihoterapeiti empīriski darba gaitā ir atklājuši, ka EMDR var izmantot arī sāpju terapijā un tas ļauj samazināt pretsāpju medikamentu devas.

Reklāmraksts tapis sadarbībā ar medicīnas centru Aparmita

Māra Bērziņa, medicīnas centra Aparmita neiroloģe un psihoterapeite:

Lai cik liela slodze un stress, katram jāzina, kas konkrēti viņam vajadzīgs, lai smadzenes varētu atpūsties un atjaunot savas rezerves – vienam tā ir izstāde, citam koncerts, fiziska aktivitāte, kaut kas garšīgs utt.

Normāli cilvēks arī sīkumos spēj saskatīt kaut ko komisku vai skaistu. Ļoti svarīgi ir fiksēt to brīdi, kad tevi sāk kaitināt, piemēram, kolēģi vai nejauši garāmgājēji – nevis ar viņiem, bet tieši ar tevi kaut kas nav kārtībā, tāpēc šovakar varbūt jāaiziet agrāk gulēt vai jāatver logs un jāieelpo svaigs gaiss – tie ir elementāri paņēmieni, kā sev palīdzēt.

Ja darbs saistīts ar lielu garīgu sasprindzinājumu, troksni un citiem nepatīkamiem faktoriem, sīkie muskulīši ap galvaskausu sasprindzinās, asinsvadi tiek nospiesti, muskuļos mainās vielmaiņa, attiecīgie nervu gali tiek kairināti, un rezultātā rodas saspringuma galvassāpes. Šāda veida galvassāpes biežāk rodas tad, ja cilvēkam jau ir paaugstināts trauksmes līmenis. Palīdz kāda ziede uz spranda muskuļiem vai maiga galvas masāža, jebkura atslābinoša procedūra.

Nevajag vienā pozā ilgi sēdēt pie datora. Ik pa stundai vismaz uz piecām minūtēm piecelieties, izstaipieties, izdariet acu kustības, ieelpojiet svaigu gaisu.

Ir svarīgi laiku pa laikam mainīt nodarbību veidu. Ja cilvēks sēž un raksta, vairāk strādā smadzeņu pieres daiva, bet tad, kad ir iespēja, vajag darīt pavisam ko citu, piemēram, izvēlēties kādu sev patīkamu sporta veidu, tikpat labi būtu strādāt dārzā vai kraut malku, lai darbojas citi smadzeņu lauki, veidojas citas saites starp smadzeņu šūnām.